Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Vilks. „Pirms ceļa“. 2022. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Vilks. „Rudens“. 2024. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. Priekšplānā Klusā daba ar griezi. 2022. FOTO Māris Brancis.

Gadu mijas divos mēnešos (līdz 24. janvārim) galerijā „Daugava“ bija skatāma tekstilmākslinieces Dzintras Vilks darbu izstāde „Pat ja tumsa, pat ja sals...“. Šī māksliniece ir īpaša, kuras radošajai un izstāžu darbībai no laika gala esmu tiecies sekot viņas neatkārtojamā skatījuma, radošo izpausmju un materiālu izmantojuma dēļ.

Kā zināms, 20. gs. 60.-70. gadu tekstilmākslā centrālo vietu ieņēma gobelēns, pie kura izcilības bijām pieraduši (tagad gan gobelēns aizgājis tekstilmākslas otrajā plānā), pat izlutināti, tomēr ikkatra jauna parādība piesaistīja uzmanību. Ja pie tā visa vēl piedevām atklājās arī talants un tādējādi uzdīga kas neparasts, nepiedzīvots, tad sasniegumi garantēti. Šāda neparasta parādība bija arī Dzintra Vilks.

Atgādināšu, ka pēc Rīgas Lietišķās māksla vidusskolas Rokdarbu nodaļas beigšanas 1971. gadā Dzintra Vilks līdz 1978. gadam turpināja studijas pie latviešu tekstilmākslas patriarha Rūdolfa Heimrāta Latvijas Mākslas akadēmijā. Pēc tām jaunā māksliniece metās iekšā savu dusošo daiļrades potenču attīstībā. Viņa izmēģināja roku visās lietišķās mākslas jomās, tostarp gobelēnā. 20. gs.70. gados pamazām tekstilmākslā sāka izmantot visdažādākos materiālus, pat sintētiskos. Starp citiem materiāliem Dzintra Vilks daiļradē liela vieta ierādīta arīdzan dabīgajam sizalam, ko iegūst no agaves lapām. Bez tam, laikam ritot, māksliniece atklāja, cik daudz paveicams un cik plaši horizonti paveras, ja tekstilmākslā pievēršas telpiskiem darbiem.

Centrālā tēma visu mūžu māksliniecei ir bijusi daba. Viņai nav vienaldzīgs, kā cilvēks izturas pret ainavu un dzīvo radību. Tas atklājas arīdzan jaunākajā izstādē „Daugavā“. Lielā darba „Reiz sensenos laikos dzīvoja…“ autores aprakstā lasāms, ka viņai nav viss viens, ka nogalinām vaļus un ka pasaulē mazinās gepardu skaits. To paveic tūristu džipi, piemetinot: „Un tas viss tikai skaista foto vai video dēļ“. Ne mazāk asi tekstilmāksliniece izsakās par notiekošo Eiropā – Ukrainā. 2022. gadā tapis darbs „Pirms ceļa“, par kuru viņa stāsta: „Darbs tapa pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā kā ļauna priekšnojauta par bēgļu gaitām, kas piemeklēja Ukrainas tautu“.

Šī un citu līdzīgu darbu dziļāko domu ne uzreiz aptversi, bet tik ar laiku, jo Dzintrai Vilks ir svarīga katra detaļa, katrs sīkums, ko steidzīgāks skatītājs nepamanīs, vienīgi ar laiku apjēgs, kas detaļā paslēpts. Kad maskēto jēgu ieraugi, paveras plaša pasaule, pilna nozīmības un sakarību. Piemēram, ieskatoties ārēji harmoniskajā gobelēnā „Uzmanību! Sargies traktora“ ievērosi, ka gaišajos un līganajos ritmos, kas stāsta par traktora cēlo uzdevumu – sagatavot augsni sējai un jaunai ražai, kā svešķermenis ieslēpti, iestrādāti mazie spēļu traktoriņi, kas patiesībā mazām radībiņām nes postu, nelaimi, nāvi. Un tā teju vai katrā Dzintras Vilks tekstilmākslas paraugā aiz ārējā skaistuma iekodēts dramatiskais. Tā tas ir arīdzan dzīvē, kurā zem virspusēji taustāmā slāņa pastāv dziļākas sakarības – patiesais.

Dzintras Vilks izstāde „Daugavā“ ir ievērojama ar to, ka vienā veselumā saausts vitālais, dzīvespriecīgais, skaistais ar zem daudzām atslēgām paglabātais saturiski daudzšķautnainais.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“